Personas funkcionālā stāvokļa izvērtēšanai
fizioterapeits savā darbā izmanto dažādas metodes: stājas un gaitas analīze, kustību apjoma un kvalitātes mērījumi un analīze, muskuļu funkciju (spēka, garuma, izturības) izvērtējums, līdzsvara un koordinācijas testi, motorās kontroles analīze, ķermeņa izjūtas un apzināšanās novērtējums, muskuļu un saišu saspringuma izvērtējums, sirds-asinsvadu sistēmas reakcijas uz slodzi, elpošanas funkciju novērtējums un analīze, kā arī dažādi speciālie testi.
Izpratni par personas pašsajūtu, ikdienas dzīvi (mājas soli, darbu, vaļaspriekiem utt.) un tās ietekmi uz veselību, par iepriekšējām traumām, saslimšanām, sporta sasniegumiem un citu nozīmīgu informāciju fizioterapeits iegūst sarunā ar klientu, ko medicīniskā terminā sauc par anamnēzi.
Ārstēšanas procesā
fizioterapeits izmanto gan aktīvas, gan pasīvas terapijas metodes. Kā galvenās fizioterapeitiskās ārstēšanas metodes var minēt:
- terapeitiskie vingrinājumi (aktīvi un pasīvi) ar dažādu mērķi, piemēram, muskuļu funkciju uzlabošanai, elpošanas funkciju uzlabošanai, ķermeņa izjūtas veicināšanai;
- pastaigas svaigā gaisā noteiktā tempā un sirdsdarbības frekvencē;
- līdzsvara un koordinācijas treniņš;
- relaksācijas tehnikas;
- pozicionāšana;
- mīksto audu tehnikas un locītavu mobilizācija;
- speciālās terapijas: Bobata terapijas, PNF, Feldenkreisa metode u.c.,
- fizikālie faktori (aukstuma un siltuma aplikācijas, ultraskaņa, TENS u.c.);
- palīgierīču lietošanas apmācība, treniņš u.c.